anarho-sindikālisms

Anarho-sindikālisms ir viena no galvenajām sociālā anarhisma formām. Anarho-sindikālisma ideja ir radīt industriālo strādnieku apvienību kustību, balstoties uz anarhistu idejām. Anarho-sindikālisti ir par decentralizētām un federācijās apvienotām apvienībām, kuras izmanto tiešu rīcību, lai panāktu reformas kapitālismā, līdz tās kļūst pietiekami spēcīgas, lai lai to gāztu.

Ideja ir tāda, ka arodbiedrības sadala strādniekus pēc aroda, kas var novest (un ir novedis) pie nesaskaņām starp arodbiedrībām. Anarho-sindikālisma mērķis ir apvienot visus strādniekus vienā lielā apvienībā. kuru kontrolētu tās biedri demokrātiskā veidā. Tas, protams, ir gluži pretēji pašreizējām reformistu apvienībām, kuras ir piepildītas slāni pa slānim ar birokrātiem, kuri var pasludināt industriālo streiku, neņemot vērā tās biedru vēlmes. Šāds demokrātijas veids apvienībās nodod kontroli pār strādnieku cīņām tiem, kuriem tas pienākas: pašiem strādniekiem.

Anarho-sindikālisti neierobežo sevi ar streiku uzskatīšanu par vienīgo pareizo industriālās cīņas formu. Anarho-sindikālistu apvienības mudina uz okupācijām, sabotāžu, darbavietas ieņemšanām un daudzām citām tiešas rīcības formām, lai uzvarētu industriālos strīdus.

Anarho-sindikālistu apvienības mērķis nav tikai iegūt uzlabotus darba nosacījumus. Anarho-sindikālista Rūdolfa Rokera vārdiem, tās mērķis ir arī arī kalpot par sociālisma pamatskolu. Šādā veidā anarho-sindikālistu apvienības cenšas radīt jaunu pasauli vecās čaulā un ļoti nopietni uztver Bakunina piezīmi piezīmi par to, ka strādnieku organizācijām jārada ne tikai idejas, bet arī nākotnes fakti periodā pirms revolūcijas. Apvienības organizācijai būtu jāsagatavo strādniekus tiešajai demokrātijai, pašaktivitātei un savstarspējai sadarbībai, visām tām lietām, kas ir vajadzīgas, lai nākotnes sabiedrība varētu izdoties.