anarho-sindikālisms

Anarho-sindikālisms ir viens no galvenajiem sociālā anarhisma virzieniem. Anarho-sindikālisma pamatideja ir radīt strādājošo apvienību kustību, balstoties uz anarhistu idejām. Anarho-sindikālisti ir par decentralizētām un federācijās apvienotām apvienībām, kuras izmanto tiešu rīcību, lai panāktu reformas kapitālismā, līdz tās kļūst pietiekami spēcīgas, lai lai to gāztu.

Problēma ar arodbiedrībām ir tāda, ka tās sadala strādājošos pēc to nodarbošanās, kas var novest (un ir novedis) pie nesaskaņām starp arodbiedrībām. Anarho-sindikālisma mērķis ir apvienot visus strādājošos vienā lielā apvienībā. kuru kontrolētu tās biedri demokrātiskā veidā. Tas, protams, ir gluži pretēji pašreizējām reformistu apvienībām, kuras ir piepildītas slāni pa slānim ar birokrātiem, kuri var pasludināt industriālo streiku, neņemot vērā tās biedru vēlmes. Šāds demokrātijas veids apvienībās nodod kontroli pār strādājošo cīņām tiem, kuriem tas pienākas: strādājošajiem.

Anarho-sindikālisti neierobežo sevi ar streiku uzskatīšanu par vienīgo pareizo industriālās cīņas formu. Anarho-sindikālistu apvienības mudina uz okupācijām, sabotāžu, darbavietu ieņemšanām un daudzām citām tiešas rīcības formām, lai uzvarētu industriālos strīdus.

Anarho-sindikālistu apvienības mērķis nav tikai iegūt uzlabotus darba nosacījumus. Anarho-sindikālista Rūdolfa Rokera vārdiem, tās mērķis ir arī arī kalpot par sociālisma pamatskolu. Šādā veidā anarho-sindikālistu apvienības cenšas radīt jaunu pasauli vecās čaulā un ļoti nopietni uztver Bakunina piezīmi par to, ka strādājošo organizācijām periodā pirms revolūcijas jārada ne tikai idejas par nākotni, bet arī nākotnes fakti. Apvienības organizācijai būtu jāsagatavo strādājošos tiešajai demokrātijai, pašaktivitātei un savstarspējai sadarbībai, visām tām lietām, kas ir vajadzīgas, lai nākotnes sabiedrība varētu izdoties.